Jaunā kāzu sezona vairs nav aiz kalniem, un tie, kas tai cītīgi gatavojas, noteikti man piekritīs, ka kāzu plānošana ir sarežģīts un laikietilpīgs process. Protams, var noalgot kāzu plānotāju, kas visu izdarīs jūsu vietā, taču, ticiet man, lai gan savas jomas profesionāļi, arī viņi nezinās visas nianses (tā pat kā es nezināšu tās nianses, kas nav saistītas ar foto), kas ir būtiskas, lai īpašā diena izdotos uz visiem 100%. Lūk, ieskats tajā, kam pievērst uzmanību, un par ko nereti kāzās tiek aizmirsts.

1.       Man nav nekas pret kāzu ceremoniju dzimtsrakstu nodaļā, taču ieteiktu izvairīties no dzelteni- oranžajām sienām, ofisa lampām, putuplasta griestu paneļiem un mākslīgo ziedu dekorācijām. Un jā, es zinu, ka kāzu centrā ir jaunais pāris, bet uzburt skaistas bildes, kad fonā ir iepriekš aprakstītās lietas, ir grūti. Tā vietā izvēlieties laulību ceremonijas vietu, kura ir pieredzējusi remontu kopš 2000. gada, kurā ir logi un gaišs, minimālistisks interjers.

2.       Viesu kopbildei būs būt! Tāpēc, plānojot kāzas, padomājiet, vai kādā no kāzu dienas lokācijām ir trepes vai kāds cits paaugstinājums, lai kāzu viesiem kopbildes laikā nebūtu jāpalecās vai jāpietupjās, lai kadrā redzētu visus viesus.

3.       Šis punkts domāts kā rezerves variants, jo arī vasarā laikapstākļi mēdz sašķobīties. Es, protams, esmu par bildēm lietū, kad gāž kā ar spaiņiem un līdzi nav lietussargs, bet tikai tad, ja tam esat gatavi arī jūs!

4.       Kad atrasta perfekta lokācija ceremonijai un viesu namam, neaizmirstat paskatīties, vai tuvumā ir kāda potenciāla lokācija fotosesijai. Esmu pārāk daudz reizes dzirdējusi ‘’kaut kur pa ceļam piestāsim’’, jo esmu vairāk kā droša, ka tur ‘’kaut kur pa ceļam’’ nekā nav. Diemžēl parasti šī saruna ar mani notiek jau tad, kad ir apstiprinātas visas lokācijas un salikts kāzu plāns.

5.       Viesu nams ir ļoti sāpīga tēma man. Lielākā daļa viesu namu ir guļbaļķu mājas ar attiecīgu telpu plānojumu. Zemi griesti ne tikai rada klaustrofobiskas sajūtas, bet arī nepalīdz vakara daļas bildēm izskatīties labi.

6.       Attiecībā uz telpu apgaismojumu, mans ieteikums būtu potenciālo viesu namu doties apskatīt vakarā, kad sāk palikt tumšs. Kāds ir iekštelpu apgaismojums? Nav vajadzīgi prožektori, taču vienu gan varu pateikt- vairāk mazu lampiņu, sienas lampas, svecītes vai jebkas cits, nekā divas lustras. Kāpēc? Griestu apgaismojums nekomplementē nevienu, ne bildēs, ne dzīvē.

7.       Telpu platība ir svarīgs aspekts, kad runa ir par 30+ cilvēku atrašanos vienuviet. Telpu īpašnieks jums var norādīt, cik viesiem paredzēta konkrētā platība, bet ne vienmēr tiek padomāts, ka bez viesiem telpā visticamāk atradīsies galdi, krēsli, dekorācijas, gaismas un mūziķi.

8.       Ja esat ieplānojuši dekorēt telpas, pirms tam noteikti pārliecinieties, vai to atļauj telpu īpašnieks. Kāpēc lai neatļautu? Katram savi iemesli, taču ar šādiem gadījumiem esmu saskārusies pietiekami daudz reižu.

9.       Deju placim vajag vietu! Ideālā variantā telpu. Kad deju grīda atklāta, neviens nevēlas uztraukties, vai dejas karstumā savu partneri netīšām neiesēdinās klēpī kādam, kas sēž pie galda.

10.   Veidojot mičošanas vietu atcerieties, ka mičošana norisinās pusnaktī, kad ārā ir tumšs. Šajā romantiskajā gaisotnē neiederas bildes ar zibspuldzi, un vedējmāte, kas ar telefonu cenšas izgaismot jauno pāri, nebūs tas labākais variants.

‘’Es atvainojos, vai varētu, lūdzu, palaist mani?’’- šo frāzi kāzu dienā izmantoju bieži, pat pārāk bieži.

Jā, esmu īsa, dažbrīd nepamanāma (kas, piemēram, ceremonijas laikā kalpo kā bonuss, jo pārvietojos tā, lai netraucētu nedz viesiem, nedz pašam jaunajam pārim baudīt mirkli), un ar visu to, ka savā darba apģērbā esmu ietvērusi klasiski baltu kreklu ar zīmīgu fotoaparāta simbolu tam virsū, dažbrīd kļūstu pārāk nepamanīta un man nākas izmantot augstāk minēto frāzi. Bet ne jau tāpēc, ka cenšos būt neuzkrītoša un pārvietoties klusi. Nē, pārsvarā tas ir tāpēc, ka viesi (vismaz 5 vienlaikus) ir izvēlējušies šo momentu iemūžināt savās viedierīcēs un vienkārši mani neredz vai negrib redzēt. Citreiz mēdz ‘’uzpeldēt’’ arī kāds viesis ar fotokameru rokās, ko gan es mēdzu uztvert personiski, bet tas jau ir cits stāsts. Šoreiz stāsts par to, kā savā darbā cenšos sadzīvot ar paparaci jeb viesiem ar pastiprinātu telefona lietošanas problēmu, kas ik uz soļa apgrūtina manu darbu.
Iedomājieties situāciju- jaunais pāris nupat ir teicis ‘’Jā-vārdu’’ un tūliņ, tūliņ dosies pa aili uz izejas pusi. Šis ir viens no maniem mīļākajiem kadriem, jo redzamas prieka asaras, laimīgas sejas, neviltoti smaidi. Es šo mirkli gaidu, esmu tam sagatavojusies un ieņēmusi pozīciju, lai varu uzņemt pēc iespējas vairāk kadru. Un tad pēkšņi, pāris metrus man priekšā nostājas paparaci, kurš arī ir izlēmis šo brīdi iemūžināt savā telefonā, lai uzreiz pēc ceremonijas varētu šo prieka vēsti paziņot ģimenes čatā. Tajā brīdī es skrienu ko manas īsās kājas nes un laipni palūdzu paiet malā, lai varu savu iecerēto kadru īstenot, cerībā, ka jaunais pāris būs lēnāks par mani un nesteigsies, lai varu paspēt aizskriet atpakaļ un ieņemt savu pozīciju. Vai ticiet, ka šo manevru esmu izdarījusi desmitiem reižu? Es vēlos šajā brīdī īstenot savu iecerēto kadru, izcilā gadījumā ar sirsnīgiem applausiem fonā, nevis zibspuldzēm un saspringtām sejām, kas vēro jauno pāri caur ekrānu.
Nākamā situācija ir jaunā pāra pirmās dejas brīdis. Visi skaisti sastājušies ap jauno pāri, arī es jau laikus esmu pabrīdinājusi viesus, lai uzmanās no manis, jo fotografējot deju varu netīšām kādam uzkāpt uz kājām. Sākas muzikālais pavadījums un, līdz ar jaunā pāra pirmajiem deju soļiem, no kabatām tiek izvilkti telefoni, jo taču jāaizsūta vecāsmammas māsas meitai, kā jaunie danco! Lai cik nesavtīgs būtu šis filmēšanas brīdis, tas tomēr man traucē. Jā, bildes no manis būs jāpagaida, jo es tajās ieguldu sirdi un dvēseli, lai tās sanāktu izcilas. Jā, es iespējams uzkāpšu kādam uz kājas, jo tajā mirklī domāju tikai un vienīgi par kadru, ko vēlos iegūt. Un jā, es visticamāk palūgšu telefonu nolikt malā, lai tas nebojātu skatu.
Ko es ar šo vēlējos pateikt- lūdzu, dārgie viesi un topošie jaunie pāri- ierosiniet savās kāzās ‘’no phones or other devices’’ (latv. bez telefoniem vai citām ierīcēm) opciju, lai visi var izbaudīt šo dienu šeit un tagad, kā arī ļaut man netraucēti darīt savu darbu. Kādā mirklī starp izklaidēm vai citiem svarīgiem brīžiem, es ar prieku iemūžināšu jūsu kopbildes un draugu foto gan savā fotokamerā, gan jūsu viedierīcēs, ja vēlēsieties uzreiz tās nosūtīt Latgales omītei. Jaunie pāri- ja esat vēl savu kāzu plānošanas ceļā, iesaku jums laicīgi padomāt, ar ko aizpildīt viesu rokas svarīgajos mirkļos, lai tajos fiziski nebūtu vietas telefoniem. Kā būtu ar rožlapiņām, svecītēm vai brīnumsvecītēm? Padomājiet, jo pavisam drīz jau tiekamies šī gada kāzās!

Vai fotogrāfs vajadzīgs līdz pat pusnaktij, vai varbūt pat pēc pusnakts? Ko īsti dara fotogrāfs, kamēr viesi ir pie galdiem?

Kad dienas emocijām bagātākā daļa ir noslēgusies, jaunā pāra ceļš bieži vien ved uz kādu simpātisku, gleznainā ainavā ieskautu viesu namu. Uz šo pašu vietu ved arī fotogrāfa ceļš, lai turpinātu īpašās dienas iemūžināšanu, nu jau daudz brīvākā gaisotnē.
Glāzēs saliets šampanietis, izskan pirmais tosts, un jaunā pāra ‘’Rūgts’’ jau var paspēt iemūžināt no vairākiem rakursiem, jo viņi nekur vairs nesteidzas. Šajā dienas daļā beidzot var pievērsties viesiem. ‘’Kāpēc tā? Kur paliek jaunais pāris?’’
Ticiet man, jaunais pāris vakara daļā no manām acīm netiek izlaists, taču arī viņi vēlas gan izbaudīt divvientulību uz pāris minūtēm, gan aprunāties ar tālu ceļu veikušiem radiem un draugiem. Kamēr vakars lēnām iesilst, top bildes viesiem, jo dienas pirmajā daļā mana uzmanība uz visiem 120% tika jaunajam pārim. Tad nu tieši vakars ir tas laiks, kad mani var pasaukt nostāk, lai uztaisītu pāris skaistus foto, kas bieži vien izvēršas par stāstu sēriju ar tur izskanošām frāzēm, kā, piemēram ‘’klau, Kristap, tagad pacel mani šitā’’....’’un tagad šitā’’,...’’’Tom, nāc palīdzi, uzcelsim viņu uz jumta!’’. Šos momentus jaunais pāris pat citreiz nepiedzīvo, un pirmo reizi ierauga fotogrāfijās.
Protams, pēc garda mielasta seko dažādas aktivitātes, taču visgaidītākais moments viennozīmīgi ir pāra pirmā deja. Manuprāt, tieši pēc deju grīdas atklāšanas sākas īstā kāzu vakara daļa. Pat nevarētu nodefinēt, tieši kāpēc, bet tā vienkārši šķiet- pēc sajūtām.
Turpinoties vakaram, nozogu jauno pāri, lai vēl paspētu iemūžināt viņus saulrieta laikā. Šīm bildēm jau ir pavisam cita noskaņa. Pāru sejās vairs nav manāms nedz uztraukums, nedz steiga. Redzama vien divu cilvēku neslāpēta mīlestība un drošs skatiens par kopīgu nākotni.
Vēl nedaudz, un jau tūliņ jaunajai sievai tiks noņemts plīvurs, vīram galvā uzlikta hūte, un līdz ar pusnakti, jaunais pāris ieies precēta pāra godā.
Protams, neiztikt arī bez pušķa nodošanas nākamajai līgavai un kājas lentas nodošanas nākamajam līgavainim. Pēc visiem ‘’Rūgts’’ beidzot prasās arī kas salds. Grandiozo kāzu torti kopīgi sagriežot un nogaršojot, arī es nu varu savu dienu dienu noslēgt. Kāpēc nepalikt vēl ilgāk? Ziniet, es arī par to esmu domājusi, taču, šķiet, ir lietas, kurām labāk jāpaliek iemūžinātām tikai jaunā pāra un viesu atmiņās, bez vizuāla un taustāma materiāla.
Dodoties mājās bieži pārcilāju kāzu dienā piedzīvoto un izjusto. Esmu ārkārtīgi nogurusi pēc daudzajiem nobrauktajiem un noskrietajiem kilometriem, taču tas viss ir nieks salīdzinājumā ar to, cik pozitīvi esmu uzlādēta un jau nevaru sagaidīt, kad ķeršos klāt pie bilžu apstrādes. Ir grūti vakara izskaņā no saviem pāriem atvadīties, taču prātā esmu jau izdomājusi, kur viņus nākamājā vasarā fotografēšu.
Turpinājums sekos...

Kāda ir lokāciju nozīme? Vai vajadzīgas vairākas vietas fotosesijai? Viesu nams- tumša koka būdiņa ar lustru zāles vidū?

Šoreiz par ko plašāku- par visu kāzu dienu. Pa šiem gadiem, kurus esmu pavadījusi fotografējot kāzas, esmu apceļojusi teju visu Latviju un gribētos domāt, ka savu viedokli par dažādām kāzu lokācijām varu izteikt, jo tiešām- redzēts ir daudz. Vienā no iepriekšējiem mazajiem rakstiņiem dalījos ar savām domām par ceremonijas lokāciju izvēli, taču sapratu, ka ar to vien nepietiek, lai uzburtu baudāmu kāzu kopskatu.
Sāksim ar rītu. Arī šo kāzu dienas daļu esmu jau aprakstījusi iepriekš, tāpēc tie, kas ir sekojuši man līdzi, zinās, ka šī ir mana mīļākā dienas daļa. Ir pāri, kas par pucēšanās vietu izvēlas savas mājas, citi viesnīcu, vēl citi- fotostudiju. Saprotams, ka ne visiem pāriem kāzu budžets atļauj pucēties katram savā viesnīcas numuriņā, tāpēc vēlējos pieminēt pāris būtiskus aspektus, kas ļoti ietekmē gala rezultātu un nav tik ļoti saistīts ar vietas ‘’dārdzību’’. Viens no tādiem- telpai, kurā norit pucēšanās process, būtu jābūt gaišai un vienkāršai. Tātad, jo mazāk krāsainu sienu, jo skaistāk. Vēl ļoti būtiski ir pēc iespējas vairāk atbrīvot telpu no liekām lietām. Telpa, kas aizkrauta no viena stūra līdz otram, novērsīs uzmanību no galvenās personas kāzu rītā, tāpēc- jo mazāk, jo labāk. Un lūk, no šiem diviem aspektiem var secināt, ka pucēšanās bildes var izveidot skaistas ne tikai greznā viesnīcas numuriņā, bet arī savā mājā.
Par ceremoniju jau runāju, bet kā ir ar fotosesiju? Tā noteikti IR jāieliek dienas plānā, jo līdz šim, visi ‘’kaut kur pa ceļam safotografēsimies’’ ir rezultējušies ar ‘’diemžēl nepaspējām, būs jāuztaisa kāzu fotosesija pēc kāzām’’. Nereti pāriem šķiet, ka visam pietiks laika un neieplāno speciālu laiku fotosesijai, jo pa ceļam uz viesu namu ir ieplānotas dažādas pieturvietas, kur tiks atlicināts laiks arī pāris bildēm. Un, ticiet man, steigā un visu viesu klātbūtnē, pašam pārim nemaz tik ļoti fotografēties negribas. Mans ieteikums- ieplānot laiku aptuveni stundu garai fotosesijai, pēc iespējas daudzveidīgākā lokācijā, bez viesiem. Lokācijas izvēlei nav jābūt sarežģītam procesam. Pat tad, ja kāzas tiek svinētas citā pilsētā, mūsu uzticamā google spēj atrast brīnišķīgas vietas ceremonijas vai viesu nama tuvumā. Un, protams, ar fotosesijas lokāciju atrašanu varu palīdzēt arī es, jo, jau ieraugot izvēlēto vietu, spēju iztēloties gala rezultātu.
Un noslēgumā- viesu nams. Par šo, šķiet, varētu uzrakstīt veselu žurnāla atvērumu, bet tad, iespējams, daļa viesu namu zaudētu savus klientus, tāpēc labāk īsumā aprakstīšu lietas, kam pievērst uzmanību, izvēloties viesu namu. Pirmkārt, jāiztēlojas plānotais viesu skaits konkrētajā lokācijā, ar uzsvaru uz ‘’jāiztēlojas’’. Kāpēc? Visticamāk, fiziski konkrētajā lokācijā var sastūķēt lielu skaitu viesu, bet vai tas būs ērti? Jāieplāno gan galdu izvietojums, gan deju grīdai atvēlētais laukums, lai tomēr var ne tikai satilpt, bet arī izbaudīt. Un tik pat svarīgs faktors kā ietilpība, ir arī gaisma. Viena lustra zāles vidū neradīs nedz pietiekami daudz gaismas, nedz vizuāli izskatīsies pievilcīgi. Pēc pieredzes ieteiktu izvēlēties vietu, kurā iespējams izkārtot daudz mazu gaismiņu, sveču, laternu. Tās rada siltu, romantisku noskaņu, un bildēs izskatās brīnišķīgi.
Šīs ir pāris lietas, kurām es pievērstu uzmanību plānojot kāzas. Nianses, kuras es, ar skatu caur objektīvu, pamanu visbiežāk. Kam vēl pievērst uzmanību? Tiekamies uz kafijas tasi, lai kopā radītu jūsu īpašo dienu...

Kā izvēlēties ceremonijas lokāciju? Kā plānot laiku un visu paspēt?

Nenoliedzami kāzu dienā par pašu svarīgāko brīdi tiek uzskatīts moments, kad jaunais pāris saka viens otram "jā-vārdu" un dāvā gredzenus. Tam seko pirmais skūpsts, kas, ticiet man, dienas laikā kļūst arvien rūgtāks (vai tieši saldāks, ņemot vērā to, ka ar katru reizi skūpstam tiek pievienotas klāt vismaz 2 sekundes). Bet kas notiek pirms pašas ceremonijas?
Kāzu dienas plānošanai tiek veltīts ļoti daudz laika. Visam jābūt precīzi aprēķinātam, taču vienmēr (ar uzsvaru uz- vienmēr) jāpieliek klāt rezerves laiks, uz ko balstīties, ja kaut kur pa ceļam uz ceremonijas vietu kleitai iesprūst rāvējslēdzējs (iz dzīves), pazūd gredzeni (jau atkal- iz dzīves) vai kāds no ģimenes mazākajiem viesiem atsakās uzvilkt kurpes. Dienas pirmā puse vienmēr ir nedaudz steidzīga, nedaudz saspringta un noteikti emocijām bagāta. Un tad ceļš ved uz ceremonijas vietu....
Ceremonija meža ielokā vai iekštelpās?
Ja kāzas tiek plānotas gada siltajos mēnešos, tad noteikti es ar visām četrām esmu "par" ceremoniju ārā. Protams, šādam variantam vienmēr jāpiedomā par plānu B, ja nu tomēr dabas stihijas šo dienu ir ieplānojušas gleznot citādāku. Taču tajā pašā laikā, cik ļoti romantisku un intīmu gaisotni var uzburt vēja un lietus radīts matu sakārtojums un lietus lāses uz jaunā pāra ķermeņiem...
Ja tomēr sirds sliecas uz klasiskāku un daudz mierīgāku gaisotni, nekad nevar nošaut greizi ar baznīcu, jo tas taču ir katras mazas meitenes pirmais sapnis par kāzu dienu.
Arī dzimtsrakstu nodaļa nereti tiek izvēlēta par ceremonijas lokāciju. Šo atstāju uz beigām, jo tam ir savi iemesli. Esmu fotografējusi daudzās dzimtsrakstu nodaļās, un tomēr nevienai no tām nevarētu iedot cepumu par perfekti izveidotu telpas plānojumu, sienas krāsu izvēli vai apgaismojumu telpā. Protams, ka katrs pāris izvēlas sev atbilstošāko lokāciju, bet domu par dzimtsrakstu nodaļu ieteiktu apdomāt divreiz. Jo īpaši, ja viesu ir daudz, bet vietas- maz. Jo īpaši, ja telpā nav, vai ir ļoti minimāls dabīgais apgaismojums. Jo īpaši, ja gribas būt vienīgajam pārim konkrētajā laikā, nevis gaidīt, kad no telpas izies nupat apprecējies cits pāris.
Lai kāda arī būtu izvēlētā lokācija, esmu gatava ķert mirkli un veidot stāstu. Stāsta centrā-pāris, un tam apkārt viss pārējais, nedaudz mazāk noteicošs, bet tomēr veido kopējo sajūtu buķeti.
Turpinājums sekos...

Uz cik stundām vajadzīgs fotogrāfs? Vai sākot no pucēšanās brīža līdz mičošanai, kūkas griešanai, vai tomēr tikai uz ceremonijas brīdi un fotosesiju?

Šis ir aktuāls pārdomu temats pāriem, kas plāno savu lielo dienu un, protams, līdz ar to arī finansiālo daļu. Nereti arī man tiek uzdoti šie jautājumi, taču uz tiem nav iespējams atbildēt viennozīmīgi. Es varu tikai dalīties ar savu pieredzi kā fotogrāfe un pieminēt nianses, kas, iespējams, palīdzēs izvērtēt fotogrāfa lomu tieši Jūsu kāzās.
Sākšu ar rītu. Tas ir ļoti īpašs brīdis. Šķiet- nu kas tur tāds, līgava tiek sapucēta, saģērbta, tas pats ar līgavaini un visi dodas uz ceremonijas vietu. Taču tieši gatavošanās un pucēšanās ir viens no tiem brīžiem, ko kāzās es izbaudu visvairāk, jo varu mierīgi safotografēt visus nieciņus, kleitu, pušķi un visu pārējo, kas piederas pie lietas. Bet runa nav par to, kas patīk man, bet gan par to, ko vēlas redzēt pāris gala rezultātā. Un ko īsti var iegūt no tā, ka fotogrāfs ir klāt jau no paša rīta? Ļoti vienkārši- mieru un pēc tam arī vizuālas atmiņas, kuras tomēr ir tik skaisti atcerēties. Man ir svarīgi, ka gan līgava, gan līgavainis manā klātbūtnē jūtas brīvi, nepiespiesti un izbauda savu dienu. Lai rezultāts sanāktu uz visiem 120%, pārim man ir jāuzticas un jāļaujas momentam. Šādu intīmu gaisotni kāzu dienā ir daudz vieglāk un ātrāk uzburt, ja jau no paša rīta varu būt ar pāri kopā.
Man gribētos teikt, ka labi protu nolasīt cilvēkus, vismaz līgavas kāzu rītā noteikti! Ierodoties pie līgavas, gaisā virmo uztraukums, tiek pārdomāts, vai viss ir izdarīts un sagatavots, vai kaut kas nav aizmirsts un viss rit pēc plāna. Šādas sajūtas liek līgavas šampanietim glāzē burbuļot divtik kā parastā dienā. Un tad vēl ierodas trešā persona- fotogrāfs, kas ar diviem aparātiem uzreiz jau metas fotografēt. Šis ir tas moments, kurā kļūstu ne tikai par skaistu bilžu un atmiņu veidotāju, bet par draugu, atbalsta personu. Man ir savi triki, kā, klusu darbojoties, gaisotni padarīt daudz brīvāku.
Arī līgavainim kāzu rītā ir atļauts uztraukties. Topošos vīrus gan es pārāk ilgi neaizkavēju, viņiem savas lietas darāmas. Un tāpat- es uztaisu iecerētos foto kadrus, mēs papļāpājam, izrunājam būtisko, un atstāju pārējo vedējtēva rokās.
Ir grūti īsumā aprakstīt kāzu dienas rītu, jo patiešām- tas ir ļoti īpašs brīdis, no kura gala rezultātā pāris saņem atmiņu bildes, kā arī tā ir mana iespēja satuvināties ar pāri vēl vairāk, lai, dienai ritot, mūsu sadarbība sanāktu vēl maģiskāka.
Un, ticiet man, pēc tam atskatoties uz savām kāzu bildēm, stāsts šķiet piepildītāks, ja bildēs iespējams saskatīt visu emociju buķeti, atgriezt atmiņā, kā smaržoja līgavas pušķis un jaunās, tikko no kastes izņemtās kurpes, kā tika uzlikts plīvurs un uzvilkta kājas lente, kā pieliktas aproču pogas un uzpūstas pašas mīļākās smaržas.
Turpinājums sekos...